Kāda mana paziņa, vārdā Oļa bija no bērnunama. Vēl tur viņa iepazinās ar Vladiku un viņi nolēma savu nākotni būvēt kopā. Sanāca viņiem labi, pat nopirka dzīvokli, abiem bija darbs. Un nu viņi sagribēja bērniņu.
Oļai grūtniecība pagāja bez raizēm un viņa piedzemdēja meitiņu. Bet dzemdību namā izsludināja karantīnu. Gulēja viņa jau ceturto dienu, ļoti ilgojās redzēt vīru un gribējās mājās. Visu laiku pārdzīvoja, ka viņam iet. Vladikam bija brālis un citu tuvinieku viņiem nebija.
Nākošajā dienā viņa dzird, ka zem logiem viņu kāds sauc, paskatās pa logu – bet tur Vladiks ar savu brāli. Abi tādi skumīgi un saņurcīti.
- Kas noticis? – kliedza viņa caur vēdlodziņu.
- Nekas, meitiņas piedzimšanu atzīmējām, – skanēja atbilde, – Oļa, saki, Tev ir kas ēdams?
- Ir, ir, Vladik, paldies, neko nevajag!
- Nē, nē, – puisis sastostījās, – saki, vai tu vari mums nomest ko ēdamu? Mēs visu naudu notērējām, bet ēst ļoti gribās.
Atstāj tik viņus vienus.